Pārdomas par cilvēka eitanāziju – pašrocīga slepkavība vai žēlsirdības izrādīšana, vai vispār nepieņemama rīcība? Ir eitanāzija, kad cilvēks pats vēlas aiziet no dzīves. Izšķir arī „žēlsirdības” eitanāziju, kad neko citu vairs nav iespējams darīt. Eitanāzija kā sabiedrības spēja vai nespēja to pieņemt.
Ir eitanāzija, kad cilvēks pats vēlas aiziet no dzīves. Tā ir pasīvā eitanāzija, ko vēl dēvē par medicīniski asistētu pašnāvību. Medicīniski to izskaidro ar nāvējošas medikamentu devas izsniegšanu pēc nedziedināma un nenoņemamas mokas jūtoša pacienta brīvprātīga pieprasījuma vai tā tuvinieka lūguma (ja pacients nav pie apziņas un nav cerību, ka to atgūs). Lai gan brīvprātīgi pieņemts lēmums, tas neatrisina eitanāzijas ētiskās problēmas, jo galīgais lēmums jebkurā gadījumā paliek ārsta ziņā. No ētikas viedokļa eitanāzijā vairs nav runa par vēlmi mirt, bet par to vai ārsts šo vēlmi uzskata par pamatotu. …
