Ūdeņi arī dabiskā stāvoklī var būt piesārņoti, t. i., tie var saturēt dažādu neorganisku un organisku vielu piejaukumu vai pat patogēnus organismus. Taču ūdeņu dabiskais piesārņojums parasti ir samērā vāji izteikts un epizodisks, tādēļ ar ūdeņu piesārņošanuu, aizsardzību vai sanitārā stāvokļa uzlabošanu saprot antropogēno iedarbību un tās seku novēršanu. Tai pašā laikā atsevišķi pasākumi, kas tiek plānoti vai realizēti ūdeņu hidroloģiskā un hidroķīmiskā režīma uzlabošanai, paredz arī uzlabot ūdeņu neapmierinošo stāvokli, kas radies dažādu dabas faktoru ietekmē.
Ūdeņu piesārņotība pagājušā gadsimta pirmajā trešdaļā palielinājās visumā proporcionāli tehnikas progresam un urbanizācijai. Piesārņojums bija galvenokārt organiskas izcelsmes vai arī sastāvēja no samērā nekaitīgām neorganiskām vielām. Ekstensīvās lauksaimniecības nozīme ūdeņu piesārņošanā bija niecīga.
Ūdeņu piesārņošana kļuva par problēmu pagājušā gadsimta otrajā pusē.
Ūdens baseinu piesārņošana galvenokārt ar rūpniecības un sadzīves atkritumiem pēdējā laikā strauji palielinājusies visā pasaulē. Sevišķi stipri tiek piesārņotas upes.
Sārņus, kas atrodas notekūdeņos, iedala divās grupās: minerālsārņos un organiskos sārņos; pēdējos vēl iedala bioloģiskajos un bakteriālajos.…
