Jebkurā grupā, tai skaitā terapeitiskajā, ir savas iekšējās likumsakarības, kas nosaka grupas attīstību, un ļauj runāt par aptuvenu, tomēr procesu izpratnei svarīgu grupas attīstības stadiju shēmu. Lai arī dažādiem autoriem, kas rakstījuši par grupas attīstības likumsakarībām un attīstības stadijām jeb fāzēm, ir vērojamas terminoloģiskas atšķirības, tomēr grupas attīstās pēc samērā universālām likumskarībām, un stadijas, par kurām tiek runāts, savā būtībā ir līdzīgas.
C. A. Mahler izdala piecas grupas attīstība stadijas - veidošanās, iesaistīšanās, pārejas, darba un noslēguma.
C. Rogers runā par veselām 15 stadijām, bet arī tās var reducēt līdz 4-5 svarīgākajām.
J. L. Shapiro runā par četrām pamatstadijām psihoterapeitiskās grupas darbā - sagatavošanās, svarīgāko noteikumu apgūšana, terapeitiskā iedarbība un noslēgums.
/. C. Hansen ar līdzstrādniekiem apraksta piecas stadijas - grupas sākuma, konfliktu un konfrontācijas, vienotības veidošanās, produktīva darba un nobeiguma.
/. D. Yalom psihoterapeitiskās grupas attīstību iedala trīs būtiskākajos posmos:
sākuma stadija, kuras laikā grupas dalībnieki mēģina orientēties grupā, saprast, kāda ir grupas jēga priekš viņa personīgi un bieži vērojama tendence pretoties darbam;
konfliktu stadija, «cīņa par varu»;
vienotības stadija, ko raksturo savatarpēja uzticēšanās un dalībnieku atklātība.…
