Es nonāku savādu durvju priekšā. Aiz šīm durvīm, kā seifā ieslēgtas, slēpjas Andreja Upīša noveles. Mana plauksta ir sažņaugta dūrē. Es lēnām to atveru un redzu, ka manā plaukstā guļ trīs atslēdziņas. Un tikai tad, ja izvēlēšos to īsto, to vienu, kurā slēpjas ieinteresētība, vēlme saskatīt skaisto un aizraujošo, un arī reālo, izjust tēlu pārdzīvojumu un sajust to īpašo ētisko un estētisko skaistumu, kas tur apslēpts, lūk, tikai tad man pavērsies durvis uz Andreja Upīša krāsaino, spožo un, katrā ziņā, interesanto pasauli, kas ir tik brīnišķīga, tieši savas savdabības un neatkārtojamības dēļ.
Andreja Upīša noveles ir reālistiskas, bet šim reālismam piemīt īpaša burvība, jo novelēs esošo personu skaits ir neliels, bet katram tēlam piemīt sava īpaša un simboliska nozīme. Emocijas šajās novelēs ir ļoti sakāpinātas un rada pārdzīvojumu gan tēlam, gan noveles lasītājam.…
