Šizofrēnijas vārda nozīme ir “sašķelta dvēsele”, to ieviesa Šveices psihiatrs Eižens Bleilers 1911. gadā. Pirms viņa gan vācu psihiatrs Emīls Krepelīns šo slimību nodēvēja par dementia praecox, kas nozīmē – priekšlaicīga demence, norobežodams to no maniakāla un depresīva stāvokļa. Šizofrēnija ir samērā bieži sastopama slimība. Saslimt var jebkurā laikā, taču visbiežāk tas notiek 15-30 gadu vecumā. Vīrieši un sievietes slimo vienlīdz bieži.
Smadzenes sastāv no miljardiem nervu šūnu. Katrai šūnai ir atzari, pa kuriem šūnas saņem informāciju cita no citas. Atzaros izdalās ķīmiskas vielas,- neirotransmiteri, kas pārnes informāciju no viena atzara uz nākošo. Saslimstot ar šizofrēniju šī kārtība izjūk.
Bleilers izdala četrus pamatsimptomus – četrus A –
1.Autisms jeb noslēgtība, gremdēšanās sevī un intereses trūkums par apkārtni. Slimnieks ir grūti pieejams un aizņemts ar savu pasauli, mēdz it kā ieklausīties sevī.
2.Asociāciju traucējumi vai “šķelšanās”. Domu plūsmā ir tādi asociāciju savienojumi, kas citiem nav izsekojami. Notiek milzīgi domu pārlēcieni, mēdz apklust teikuma vidū un vairs neturpina vai arī turpinājumā klausītāji sakarību nespēj atrast.…
