-
Staļiņisko represiju (1944-1953) atspoguļojums mūsdienu Latvijas vēstures literatūrā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Avotu un literatūraas apskats | 4 | |
| 1. | PSRS Represīvās sistēmas izveidošanās | 5 |
| 2. | Represijas – to tiesiskā bāze, metodes un veidi | 7 |
| 2.1. | Padomju varas politika pret zemniecību | 8 |
| 2.2. | Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšanas – 1949.gada deportācijas | 13 |
| 2.3. | Individuālās represijas | 13 |
| 3. | Izmaiņas iedzīvotāju sastāvā pēc PSRS veiktajām represijām | 14 |
| Nobeigums | 15 | |
| Izmantotā literatūra un avoti | 17 |
NOBEIGUMS
Represijas uskatīja kā augstāko sociālās aizsardzības līdzekli pret pretpadomju elementiem.
LPSR VDTK/VDM/IeM/VDK savā darbā vadījās no Padomju Savienības Komunistiskās partijas direktīvām, kā arī Maskavas priekšniecības pavēlēm, norādījumiem un rīkojumiem, tāpēc var teikt, ka LPSR VDK integrēta padomju varas un represīvajā aparātā. Varas hierarhijas piramīdā attiecības starp Komunistisko partiju, izpildvaru un represīvajiem orgāniem nedaudz mainījās. 40. Gadu vidū drošības iestāžu darbinieki nebūtiskos jautājumos varēja ignorēt rajonu partijas komiteju sekretāru viedokli, taču 50. Gadu vidū šāda rīcība varēja beigties ar VDK darbinieka atbrīvošanu no ieņemamā amata. LPSR valsts drošības orgāniem bija iespēja mainīt represiju apjomu, izvēlēties taktiku cīņā ar padomju varas patiesajiem vai šķietamajiem pretiniekiem, bet kā vienotam centram pakļauta struktūrvienība tā nespēja ietekmēt to jautājumu izlemšanu, ka stika risināti augstākajos partijas valdības ešelonos padomju impērijas centrā – Maskavā.
Padomju valsts mēģināja īstenot atzemniekošanu, genocīdu pret zemniecību. Kolektivizācijas mērķis bija veidot sociālistisko sabiedrību un ekonomiku no augšas, īstenot zemniecības iekšējo kolonizāciju, nodrošināt pastāvīgas labības piegādes valstij un izveidot pilnīgu zemniecības administratīvo un politisko kontroli.
Deportācijas, represijas bijas sašķēlušas zemniecību. Padomju varas īstenotās zemes reformas un nodokļu politikas rezultātā jau līdz 1949. gadam zemniecības spēcīgākā un autoritatīvākā daļa bija politiski un ekonomiski zaudējusi savu ietekmi. 1949. gada marta daportācijas pabeidza šo procesu. Ne visi bija deportēti vai emigrējuši, bet palikušajiem bija jārēķinās ar to, ka viņi varēja kļūt par apmelotāju upuri un tikt pakļauti politiskām represijām.
Varas iestādes un valsts politika veicināja anonīmu un atklātu sūdzību rakstīšanu varas iestādēm. 50. gadu sākumā kampaņas pret šķiras ienaidniekiem, kas ielavījušies kolhozos, īpaši to vadošajos amatos, varēja padarīt par denunciāciju upuri gandrīz jebkuru, kuram agrāk bija piederējusi liela saimniecība vai arī tas vienkārši bija labāk saimniekojis vai arī bija dienējis vācu armijā, vai arī kura tuvi radi bija emigrējuši. Potenciālos denunciantus iedrošināja tas, ka valsts viņus atbalstīja.
Jaunā sistēma veicināja morālo standartu pazemināšanos. Kolhozu uztvēra kā muižu, kuru nebija grēks apzagt vai apmānīt. …
Ievads……………………………………………………………….3 Avotu un literatūraas apskats……………………………………4 1. PSRS Represīvās sistēmas izveidošanās…………………5 2. Represijas – to tiesiskā bāze, metodes un veidi:………….7 2.1. Padomju varas politika pret zemniecību………………8 2.2. Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšanas – 1949.gada deportācijas……………………………………………….............10 2.3. Individuālās represijas……………………………………..13 3. Izmaiņas iedzīvotāju sastāvā pēc PSRS veiktajām represijām……14 Nobeigums………………………………………………………..15 Izmantotā literatūra un avoti……………………………………..17
