Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados notiek strauja dokumentālā kino attīstība.
Rodrigo Rikards (1941) pievēršas tautas daiļradei - "Dzīvais māls" (1967), risina dabas aizsardzības problēmas - "Vējš no jūras" (1978), veidojis filmas par ievērojamiem kultūras darbiniekiem - Krišjāni Baronu (1984) un Raini (1985).
Izcilu lappusi dokumentālā kino vēsturē iezīmē Aivara Freimaņa un Ivara Selecka sadarbība ("Gada reportāža"). No vienkārša notikumu dokumentējuma un informatīva ziņojuma vēstījums kļūst par īpašas attieksmes paudēju, dzīves vērojumu, patiesu mākslas darbu. Tas deva skatītājam iespēju pašam veidot subjektīvu notikuma, problēmas vai pretrunu vērtējumu. Filmas kodolu veido divas vadlīnijas - laika elpa un svētki. Tam pakļauts viss 25 gadu ilgās vēstures gājums (filma veidota kā veltījums padomju Latvijas jubilejai) - 16 reportāžās ietverti ne tikai nozīmīgākie notikumi, bet arī latviešu tautai svarīgās tradīcijas - dziesmusvētki, senču godināšana, pirmā ganu diena laukos utt.
Par jaunā laika priekšvēstnesi un dokumentālā kino leģendu kļuva Juris Podnieks (1950-1992) un viņa filmas. Nepierastas atklātības un emocionāli patiesa dramatisma pilnas ir filmas "Strēlnieku zvaigznājs" (1982), "Vai viegli būt jaunam?" (1986) un "Krusta ceļš" (1990)."
…
