Vai valsts institucionālās rutīnas determinē ārpolitiskos lēmumus un kā tas izpaudās Kubas krīzes kontekstā

Institucionālās rutīnas, kuras ir izveidojušās valsts pārvaldē ir noteicošas ārpolitikas lēmumu pieņemšanas procesos, jo šīs rutīnas, kā arī dažādas iestrādnes, kuras ir izveidotas valsts pārvaldes aparātā ir spējīgas darboties un atrisināta dažādu lēmumu procesus, kuri tiek pieņemti, kā arī šīs rutīnas un iestrādnes ir laika gaitā apgūtas līdz katram sīkumam un katram cilvēkam vai grupai, kuras ir iesaistītas šajā rutīnā ir skaidri zināms, kas ir jādara attiecīgajos brīžos. Katrai valsts valdībai ir izstrādātas institucionālās rutīnas, kuras palīdz pieņemt ne tikai ārpolitiskos lēmumus, bet arī dažādus iekšpolitiskos lēmumus, jo ar šādu institucionālo rutīnu palīdzību lēmumu pieņemšanas procesi ir vieglāki, jo skaidri zināms, kas katram ir jādara un lēmumu realizēšanas gaitā arī katram ir zināmi konkrēti uzdevumi, kas jāveic, lai pieņemtais lēmums tiktu realizēts.
Kubas krīzē abām iesaistītajām valstīm, gan ASV, gan Padomju Savienībai bija institucionālās un dažāda cita veida rutīnas, kuras bija izstrādātas, lai valstu līderu pieņemtie lēmumi tiktu realizēti un izpildīti bez jebkādām kļūmēm, kas varētu izraisīt ķēdes reakciju problēmu kontekstā. Gan ASV, gan Padomju Savienību izmantoja šīs iestrādnes, lai gan tajā pat laikā Padomju Savienības iestrādnes bija ar nepilnībām, kuras liedza Kubas krīzes procesus novest sev labvēlīgā iznākumā, turpretim ASV iestrādnes un institucionālās rutīnas darbojās gandrīz bez kļūmēm, un tas beigu beigās 1962. gada 28. oktobrī lika triumfēt pār Padomju Savienību un novest Kubas krīzi līdz veiksmīgam un miermīlīgam nobeigumam un neuzsākt kodolkaru pret Padomju Savienību, kas varēja pārvērsties par armagedonu visai pasaulei.
…