Folklorā un latviešu klasiskajā literatūrā dziļi sakņots čūskas tēls – gan čūska vispār, gan melna čūska, gan zalktis. To sastopam vairākās nozīmēs. Izplatītāks ir čūskas kā ļaunums, kā tumšo spēku pārstāves un nāves nesējas uztvērums.* Šis kā viens no trim aspektiem ietverts Raiņa filozofiskajā čūskas tēla veidojumā:
Ir čūska – nāve: dzelons mokām biedē;
Ir čūska – nemirtne;
Ir čūska – atjautnotne: dzeļot dziedē.*
Čūskas simbolā Rainis ietvēris gan sāpes un nāvi, gan pārvērtības, attīstības un atjautnotes ideju. Visi šie aspekti sakņojas mitoloģijā un folklorā un turpina pastāvēt arī mūsdienu dzejā.
Simboliski vispārināts čūskas tēls sastopams J. Petera dzejā:
Dēls, lai mēs mūžam dzīvotu un
lai mēs nepazustu,
Ej aozliedz čūskai novalkāt un
zaimot ugunskrustu.*
Ar čūsku te tiek saprasts viss pasaules morālais un sociālais ļaunums un īpaši viltīgais, ārēji glaimojošais, apslēptis. Ā Elksnes dzejolī “Čūskas vārdi” čūskā personificē vislielāko iedomību, uzpūtību, augstprātību:
Pasaulē viss labums
Vienīgi no čūskas!…
