Diskriminācija, kas ir balstīta uz rasi, etnisko vai valstisko piederību, reliģiskajiem, valodas vai kultūras pamatiem, ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums un ar to jācīnās visiem likumīgajiem līdzekļiem. Rasisms un etniskā diskriminācija var apdraudēt Eiropu un tās attīstību, kā telpu, kurā valda brīvība, drošība un taisnība. Eiropā pieaug rasistiski motivētu uzbrukumu skaits, par upuriem kļūst čigāni, ebreji, musulmaņi, tumšādainie imigranti u. c. Eiropas valstīs nepamatota attieksme pret cilvēkiem to rases vai etniskās piederības dēļ joprojām ir izplatīta.
Arī Latvijā problēma ar rasisma mūsdienu izpausmēm ir aktuāla. Plašāka rasisma izpratne liek atzīt, ka šī negatīvā parādība, tāpat kā citur, pastāv arī Latvijā. Rusofobija, negatīva attieksme pret čigāniem, lielkrievu šovinisms, aizspriedumi pret latviešiem, antisemītisms – tie visi ir Latvijā sastopami rasisma paveidi. Pozitīvi vērtējams ir fakts, ka Latvija ir apņēmusies izstrādāt nacionālo politiku un rīcības plānus cīņai pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju, antisemītismu un saistīto neiecietību.
Darba autores tēma par entisko diskriminināciju ieinteresēja pavisam nejauši, proti, autores iepazinās ar literatūru par nežēlīgo izturēšanos pret ebrejiem Otrā Pasaules kara laikā. Noziegumi pret ebreju tautu tika izdarīti arī Latvijā, un vienīgā šo cilvēku vaina bija viņu “nepareizā” etniskā piederība.…
