-
Vai viegli būt jaunam?
Kādā izcilā latviešu dzejnieka Eduarda Veidenbauma dzejolī jūtama jaunības slavināšana. Dzejolī rakstīts par to, cik viegli būt jaunam, cik skaisti tas ir un kādus brīvības sajūtu jaunība rada: „Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka, tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks, un pasaule visa tik krāšņa tik jauka, un nākotne spoža kā saules vaigs.” Dzejoļa beigās kā apliecinājumu jaunības labumam, dzejnieks rakstījis: „Un tagad es nicinu pasaules lietas, jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks. Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas, man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.” …
Jaunība ir cilvēka dzīves visskaistākais posms. Būt jaunam nozīmē būt līksmam, nedomāt par rūpēm un raizēm, ne velti ir teiciens „Baudi, kamēr vēl esi jauns!” , jo ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad nākas atskārst, ka konkrētas lietas vairs nav izdarāmas, jo jaunība pagājusi. Cita lieta, protams, ir justies sirdī jaunam vienmēr. Tas ir pats labākais! Arī latviešu rakstnieku un slavenāko autoru darbos jaušamas jaunības spilgtākās iezīmes un tiek pausts tas, kādas priekšrocības cilvēkam dod jaunība. Piemēram, atziņu bagātākā un izcilākā latviešu rakstnieces Annas Brigaderes grāmata ir atmiņu tēlojumi trīs daļās - „Dievs, daba, darbs” – 1926. gadā, „Skarbos vējos” – 1930. gadā, „Akmeņu sprostā” – 1933. gadā -, kur atsevišķos tēlojumos stāstīts par meitenes dzīvi laikā no ceturtā līdz sešpadsmitajam gadam. Šo grāmatu bieži vien sauc gluži vienkārši par triloģiju, bet tai visai tiek piedēvēts arī 1. daļas nosaukums – „Dievs, daba, darbs”. Triloģijas apakšvirsraksts ir „Grāmata jauniem un veciem” – jauniem tā ir ētisko likumu avots, audzinātāja uz labo un skaisto. Veciem – atmiņas par cilvēka dzīves skaistāko laiku un aicinājums uzmanīgāk ieskatīties savu bērnu dvēselēs.
