Latvijas teritoriju līdz 13. gs. apdzīvoja vairākas ciltis, kas kopumā dēvētas par senlatviešiem. Tie ir kurši, lībieši, sēļi, zemgaļi, latgaļi, arī vendi.
Atrast informāciju par Latvijas iedzīvotāju dzīvesveidu līdz 13. gs. var vēsturiskajos avotos. Vieni no tiem ir gan teikas, gan sāgas, kā arī vēsturiskās hronikas. Teikas ir tās, kas atspoguļo senos mitoloģiskos priekšstatus, ticējumus, paražas un atmiņas par senajām dzīvesvietām. Tādējādi mēs varam izsecināt no teikām, kā dzīvoja senlatvieši Latvijas teritorijā. Savukārt sāgas dod priekšstatu par Senlatvijas iedzīvotāju saskarsmi ar rietumu kaimiņiem, par iespējamajiem tirdzniecības sakariem seno tautu starpā, piemēram, „kuršu tirdzniecības sakari ar islandiešiem un dāņiem”.1
Pirmās drošākās ziņas par Latvijas teritorijas iedzīvotājiem ir minētas hronikā, piem., Rimberta hronikās atrodamas vēsturiskās ziņas par kuršiem. Tā liecina arī par kuršu militārajām aktivitātēm pret dāņiem un zviedriem. No Senkrievu hronikām („Pagājušo laiku stāsti”) mēs varam uzzināt par kuršiem, latgaļiem, lībiešiem un zemgaļiem, ka katrai ciltij bijusi sava valoda. Indriķa hronikās un Atskaņu hronikās mēs varam atrast pierādījumus, ka Latvijas teritorijā dzīvojoši kurši, lībieši, sēļi, zemgaļi, latgaļi, arī vendi.…
