Mēs staigājam pa zemi. Vai bieži mums rodas vēlēšanās pieliekties un vērīgi aplūkot to, apskatīt visu, kas atrodas mums zem kājām? Un, ja mēs pieliektos, vai-pat vēl vairāk- nogultos zemē un sāktu to pētīt, tad ik zemes pēdā atrastu daudz interesanta.
Vai sausas sūnas, kas no saviem kausiņiem birdina smaragda putekļus, vai ceļmalītes zieds nav apbrīna vērti? Vai arī perlamutra gliemežvāka gabaliņš-tik sīciņš, bet viz tik mierīgos toņos, kādos rīta blāzmā deg debesis virs jūras...
Jau 16 gadus es varu teikt, ka piederu pie brīnumainas zemes ,kur ir meži un gadalaiki un kur ir sniegs, balts kā elpa un sarkans kā grēks. Tomēr reizēm mani pārņem dīvainas priekšnojautas, sevišķi, ja dzirdu par ledājiem, kas kļūst par 9 m plānāki ,par lietusmežiem, par ronēnu un vaļu nogalināšanu, par spēcīgām vētrām, plūdiem vasarā, ziemām bez sniega...Vai pie šīm dabas dusmām mums nav jājūtas vainīgiem? Vai mēs esam zaudējuši savu pašcieņu, kultūru?
Mana kultūra ir mana vizītkarte. Jau akmens laikmetā cilvēks veidoja kultūru- dziedāja, dejoja, zīmēja un runāja. Kāpēc viņam to vajadzēja? Tādēļ, ka ar to viņš atšķīrās no dzīvnieka, tas lika justies kā cilvēkam. Šķiet, esam pārcentušies. Esam iejutušies Zemes valdnieka lomā-cērtam, nogalinām, būvējam, laužam, lemjam, nobalsojam...
…
