Viljama Šekspīra traģēdija „Makbets” ir stāsts par cilvēka tumšās dabas spēku, tā patieso ļaunumu un nevaldāmo vēlmi izpausties. Tas ir mantkārības, varas kāres un zvērīguma atspoguļojums, kas atrodas uz robežas ar neprātību.
Interesanti, ka Šekspīra „Makbets” ar savu maģiskumu spēj iedvest spocīguma izjūtu, kas rada lugas noskaņas atveidojumu. Vēsturiski šī traģēdija ir bijusi viena no tām, kas visvairāk apvīta ar nostāstiem un teātra ticējumiem, jo pastāv uzskats, ka tekstā minētajiem raganu burvju vārdiem ir kāda īpaši ietekmīga nozīme, kas rada negatīvu auru, grūtības un neveiksmes.
Lai vai kā, manuprāt, viens no savdabīgākajiem darba aspektiem ir tā sievietes attēlojums, proti, tas, cik ļoti ļaunuma pilna tiek atveidota lēdija Makbeta. Savukārt īpaši spilgta ir arī Makbeta pakļāvība varas kārei, savai sievai, pareģojumam.
Jāmin, ka darba, pēc manām domām, lielākais pluss ir tā spēja tik ļoti precīzi atainot katra tā tēla būtību, raksturu un sūtību. Šekspīrs izmanto ne tikai tekstuālus paņēmienus, bet arī, lasot pašu traģēdiju, rada redzes gleznu, kas padara uztveri košāku.
…
