Čangs savā grāmatā apraksta vadīšanas klasiskās teorijas pamatlicējus, viņu sekotājus, kā arī viņu darbības specifiku. Plašāk tiek aprakstītas Teilora, Vēbera un Fajola zinātniskās teorijas.
Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Amerikas Savienotās Valstīs paplašinoties produktiem, pakalpojumiem un tirgiem, palielinājās uzņēmējdarbība. Dabas resursu bija pietiekami daudz, bet kvalificēts darbaspēks bija nepietiekamā daudzumā. Vadītāji vairs nevarēja vadīt savus uzņēmumus ar veciem noteikumiem un apmierināt pieaugošo klientu pieprasījumu. Starp pirmajiem, kas vēlējās uzlabot vadības praksi un darba ražīgumu, bija Frederiks Teilors (1856-1915). Teilors bija īpaši ieinteresēts, lai noteiktu pasākumus, kas vajadzīgi, lai veiktu katru uzdevumu, tāpēc vienotai metodei vajadzēja būt atklātai. Pētot darba ņēmējus un viņu fizisko kustību darbā, viņš izstrādāja šādus principus un zinātnisko vadību:
1. Katram uzdevumam jābūt zinātniski projektētam tā, lai tas var aizstāt veco noteikumu metodes.
2. Darba ņēmējiem ir jābūt zinātniski izraudzītiem un apmācītiem, lai viņi varētu būt produktīvāki savā darba vietā.
3. Ierosināt zinātniski izstrādātas darba vietas un strādā kopā tā, lai šeit būtu sakritība starp viņiem.
4. Ir jābūt darba dalīšanai un sadarbībai starp vadību un darbiniekiem.
Teilors uzsvēra darbinieku labklājības nozīmi, kā arī ražošanas efektivitāti. Viņš mudināja darba devējus dalīties ar peļņu ar darbiniekiem, kas radītu augstu produktivitāti.…
