Renesanse un humānisms

Nobeigums
Renesanse ir antīkās kultūras atdzimšana. Šis skaidrojums jau sevī ietver vislielāko nozīmi. Renesanse neļāva aizmirst unikālo kultūru un ļāva tai atdzimt vēl košākā un izteiksmīgākā veidā. Renesanse mūsdienām mantojumā atstājusi neskaitāmus šedevrus mākslā. Tie ir klasiskās mākslas paraugi, kā mērķis, uz ko tiekties. Glezniecības pamatus stiprināja dižrenesanses pārstāvji – da Vinči, Rafaēls, Mikelandželo, ne sliktāk sevi pierādīja Alberts Dīrers.
Renesanse bija izeja no drūmajiem viduslaikiem. Progress, kas ļāva vēlāk attīstīties jauniem virzieniem. Arī literatūrā renesanse atstājusi savas pēdas. Tas lasāms Dantes Aligjeri darbos (piemēram, „Dievišķā komēdija”) un arī Nikolo Makjavelli daiļradē („Valdnieks”). Vēl joprojām savu popularitāti nav zaudējis Migela Servantesa „Dons Kihots.” Šķiet arī Viljama Šekspīra lugas būs mūžīgas, jo to tēmas ir aktuālas un saistošas visos gadsimtos. Cilvēki nav zaudējuši interesi par tām.
Pateicoties renesansei cilvēki sāka atkāpties no viduslaikiem raksturīgajiem aizspriedumiem. Notika daudzas nozīmīgas pārmaiņas baznīcā, tika pārvarēta tās kontrole pār visām sabiedrības un dzīves jomām, kā rezultātā varēja notikt seno laiku klasiskās kultūras atdzimšana. Reliģiskie uzskati arvien vairāk kļuva par katra sabiedrības locekļa personīgo izvēli.
Līdz ar to notika sabiedrības apziņas atbrīvošanās no daudzām reliģijas uzspiestām dogmām, tai pat laikā pamatā saglabājot baznīcas pirms gadsimtiem iedibinātās ētikas vērtības. Atgūtā sabiedrības apziņas, tās domāšanas patstāvība, nereti tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem Renesanses ieguvumiem un tās dziļākā būtība. Grandiozie Renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos.

…