Romantiķi, kas pētīja sabiedrību no tās radītajīem romāniem, vai diskutēja par to esejās un dzejā, visi sevi vienlīdz veltīja cēlajam humānisma mērķim, tomēr, ietekmējoties gan no Gētes, gan viens no otra, galu galā nonāca pie dažādiem slēdzieniem. Skots un Disarelli bija Torija demokrātijas priekšteči, Burke (Burke) turpretī vēstīja liberālo konservatīvismu. Dikenss kā kaislīgs humānists “bakstīja” tautas masas ar piemēriem, kas raksturoja bezjēdzīga likuma ļaunumu, tomēr nepiedāvāja labāku variantu un neparedzot uzlabojumus, būtībā nicinot Parlamentu, tiesas un bagātnieku pašapmierinātību. Balzaks uzrakstīja veselu rindu romānu no sērijas “sociālā zooloģija”, lai parādītu, ka sabiedrība bez baznīcas un monarhijas, kas iegrožo cilvēka kaislības, kļūst par asiņainu džungļu sabiedrību.
Stendāls norādīja uz to pašu realitāti, bet vairāk gan pievērsās katra indivīda fenomenam, viņš atteicās iesaistīties sociālajās cīņās, jo uzskatīja, ka nemainīgi despotiskos režīmus vada samērā saprātīgi valdnieki ar dažiem izņēmumiem. Viņš uzskatīja, ka brīvību var atrast tikai daži laimīgie, kas dzīvo tādās valstīs, kurās ir “jauktā valdība” (parlamentārā monarhija) kā Anglijā, turpretī šķietami brīvajās Amerikas Savienotajās valstīs indivīds netiek pasargāts no sabiedriskā spiediena un tajās nav iespējas rasties mākslas vai politikas ģēnijam.…
