Par viduslaikiem runājot, parasti uzsver, ka tā laika sabiedrību caurauda stabila kārtības ideja. Katram cilvēkam – dižciltīgajam, zemniekam, pilsētniekam, garīdzniekam – sabiedrībā bija sava vieta.
Viduslaikos tiesiskā nevienlīdzība bija pašsaprotama lieta. Kārta bija noslēgta, juridiskā ziņā kompakta grupa, no tās nedz iziet, nedz tajā ieiet nevarēja bez kāda oficiāla dokumenta. Kārta nosaka visu – apģērbu, ēdienu, valodu, mūziku u.c. Cilvēks vienmēr bija kādas kārtas, sociālās grupas pārstāvis, tāpēc viduslaiku māksla un literatūra nerunā par personības individuālo savdabību. Visbiežāk viduslaiku doma kārtas sadalīja šādi – mūks, bruņinieks, zemnieks.
Viduslaikos zobens palīdzēja saglabāt iekšējo kārtību un pasargāja no ārējiem uzbrukumiem. Zobens kļuva par faktisku vienas noteiktas sabiedrības grupas simbolu, kuras pārstāvjiem bija jāmāk rīkoties ar zobenu un jāt ar zirgu.
Bruņinieki kļuva par viduslaiku simbolu, bruņu cepure un bruņas – visa laikmeta izpausme. Šis laikmets nav iedomājams bez mūkiem, karaļiem, tirgoņiem u.c., taču par simbolisku figūru kļuva bruņinieks, jo radīja sev pārliecinošu pieminekli nevis kaujās un turnīros, bet literāro darbu formā.…
