Eiropas integrācija un nacionāla valsts

Kā jau iepriekšējā esejā minēju, liels integrācijas kavētājs ir referendums, kurā iedzīvotāji nobalso pret kādu projektu. Visbiežāk tā ir jaunu līgumu pieņemšana. Tas notika 1992. gadā, kad Dānija ar referenduma palīdzību pauda savu attieksmi pret Māstrihtas līguma. Rezultātā līguma stāšanā spēkā tika atlikta, tiesa ne uz ilgu laiku. Līdzīga situācija bija arī 2001. gadā, kad Īrija nobalsoja pret Nicas līgumu. Lai arī tas būtiski neietekmēja Eiropas integrāciju, zināma kavēšanās tā tomēr bija.
Vēl divas valstis varētu uzskatīt par svarīgām integrācijas bremzētājām. Tā ir Francija un Nīderlande, kuras 2005. gadā noraidīja Konstitucionālo līgumu. Tam par iemeslu bija vairāki faktori. Francija nevēlējās pārlieku lielu Eiropas Savienības dominanci pār to. Tajā pašā laikā Nīderlande nevēlējās ES lielo valstu dominanci. Vēl par iemesliem bija gaidāmais darbaspēka pieplūdums, šaubas par nacionālo valstu leģitimitātes saglabāšanu un citas problēmas. Pēc šāda referendumu iznākuma nācās pārstrādāt Konstitucionālo līgumu un izveidot tā saukto reformu līgumu jeb Lisabonas līgumu. Šis process prasīja dažus gadus, kas arī savā ziņā aizkavēja integrācijas attīstību.
Viens no pēdējiem gadījumiem, kas visspilgtāk izpaudās kā vienas valsts nostāšanās pret pārējām 26 bija Īrijas balsojums par Lisabonas līgumu. Šķiet diezgan nepārdomāti, kad viena valsts tik ļoti var izmainīt visus ES procesus. Par laiku šāda integrācijas aizkavēšana nebija ilga, jo jau pēc gada Īrija atkal balsoja, šoreiz atbalstot līgumu.
Manuprāt, vēsturē ir bijuši pietiekami audz gadījumu, kad valstis, aizstāvot savas intereses, ir bremzējušas ES attīstību un integrāciju. Uzskatu, ka šāda politika ir jāmaina. Nav pieļaujams, ka daži miljoni cilvēku izlemj vairāku miljonu likteni.
…