Biheiviorisms- psiholoģijas virziens, kurā tiek uzskaitītīts, ka vienīgais zinātniskā psiholoģiskā pētījuma priekšmets ir uzvedība. Pirmssākumi meklējami ASV. Tās izveidojies kā atbildes reakcija uz Freida psihoanalīzi.
Ar uzvedību tiek saprastas visas ārēji novērojās reakcijas uz ārējiem stimuliem, ko var objektīvi fiksēt vai nu ar neapbruņotu aci, vai arī ar speciālu aparātu palīdzību. Viens no galvenajiem biheiviorisma principiem- uzvedības pastiprināšana atbilstoši nepieciešamā rezultāta saniegšanai- tiek ļoti palši izmantots mācīšanā un psihoterapijā.
Pamatojoties uz biheiviorismu, tiek izveidotas daudzas psihoterapijas metodes, ieskaitos kognetīvi biheiviorālo.
Pirmo reizi jēdziens biheiviorisms minēts 1913. gadā Dž. Votsona darbos; viņš arī kļuva par pirmo biheiviorisma teorētiķi, kura darbus biheivioisma piekriēji sāka aktīvi lietot, izmatojot arī I.Pavlova beznosacījuma refleksu teoriju.
Pavlova veiksmīgie eksperimentālie atklājumi par klasisko nosacījumu teoriju,kurā ietilpa nosacījuma un beznosacījuma stimuli un attiecīgi atbildes reakcijas uz tiem.
[Piemēram, beznosacījuma stimuls ir, kad sajūtot iemīļotā ēdiena smaržu pēkšņi parādās izsalkuma sajūta. ]
…
