Ojārs Vācietis noteiktu iemeslu dēļ man vienmēr bija asociējies ar bērnu dzejoļiem. Kad izlasīju diskusijas jautājumu, uzreuz atcerējos “Astoņus kustoņus”. Radās sajūta, ka nekā grūta šajā uzdevumā nevar būt; liriskais varonis – gan jau kāda cūciņa vai gotiņa. Šī sajūta izgaisa uzreiz, kā tik es sāku lasīt “Elpu”. Vācieša dzejoļus man pagaidām nav ar ko salīdzināt. Brīžiem apstulbu, vai dzejoļos teiktais jāuztver burtiski, vai arī tiem ir kāda dziļāka doma. Jāatzīst, ka valoda tur bija tāda, it kā zemtekstā vajadzētu būt pateiktam piecas reizes vairāk nekā pašā dzejoļa tekstā. Dažviet, man šķiet, es uztvēru, ko apmēram Vācietis vēlējās lasītājam nodot, toties citur lasīju dzejoli tā, it kā skatītos trokšņiem pilnā vecā televizora ekrānā.
Liriskais varonis dzejoļos lielākoties bija pats autors. Viņš nebaidījās apspriest un kritizēt padomju cilvēkam ikdienišķas lietas, par kurām ikdienā runāt īsti nemēdza (kur nu vēl rakstīt par tām dzeju). Radās priekšstats, ka Vācietis nebija pret sociālismu un komunismu, bet viņu īsti tomēr neiepriecināja Padomju Savienībā notiekošais. Viņš krājumā atklāj savu nepatiku pret staļinismu un Staļinu, kurš, lai arī Hruščeva laikā netikai vairāk uzskatīts par “tautu tēvu”, joprojām padomju cilvēku acīs bija varonis, kā Tēvijas kara uzvarētājs.
…
