6. Daiļliteratūras valodas stils
„Vārdi cēlās pāri mežam kā putni, iznesdami līdzi neizsakāmās naida sāpes, vārdi ieauga koku zaros, vārdi krita zemē un izdīga sāpes, cilvēki uzlasīja vārdus līdz ar ogām, izdzēra līdz ar bērzsulām un vēlāk zemnieki nocirta egli, pie kuras vecene bija lādējusi, saplēsa šķilās, izžāvēja un pilsētā pārdeva, un egļu malka liesmoja krāsnī, un cilvēki ziemas vakaros lūkojās liesmās, un atkal no uguns izauga seno cīņu ainas, un atskanēja saucēja balss - vārdi atmirst.”
/Alberts Bels, „Saucēja balss”/
Leksika:
1) Tiek izmantota daudzveidīga leksika (Teksta vārdi) - vecene ; saplēsa šķilās
2) Tiek izmantota bagāta leksika (Teksta vārdi) - vecene ; šķilās ; atmirst
„Tad nu jūs varat iedomāties manu pārsteigumu, kad rītausmā mani atmodināja kāda sīka, bērnišķīga balss. Tā teica:
- Lūdzu... uzzīmē man jēriņu! -Hm!
- Uzzīmē man jēriņu...”
„Nekas neliecināja, ka viņš būtu neapdzīvota tuksneša vidū nomaldījies bērns. Kad beidzot atguvu spēju runāt, es viņam jautāju:
- Bet... ko tad tu še dari?”
/Antuāns de Sent-Ekziperī, "Mazais Princis"/
Sintakse:
1) Tiek izmantoti retoriskie jautājumi - Bet... ko tad tu še dari?
2) Tiek izmantota netiešā runa - „Tad nu jūs varat iedomāties manu pārsteigumu, kad rītausmā mani atmodināja kāda sīka, bērnišķīga balss. Tā teica:”
…
