Dzejoļu krājums ir diezgan emocionāli psiholoģisks. Nosaukumos izmantoti nedaudz apstrakti jēdzieni un nedaudz filosofiskums, nedaudz mistika. Nosaukuma poētika praktiski nav raksturīga un no nosaukuma “Tik vien” nav iespējams pateikt dzejoļa domu. Pat tekstā reizēm doma ir jāsameklē. Dzejoļa nosaukums nemaz neliecina par saturu – “Degošās ogles” nemaz nav par kamīnu un “Iekšējais ugunsgrēks” nemaz nav par celtnes degšanu. Nosaukumi ir vairāk kā simbols vai galvenās domas paslēptuve. “Ezera” rindas nevēsta par ūdeņiem. Kāds gan sakars saskatāms ezeram ar saviļņojumu, laimes brīdi? …
