-
1934.gada 15.maija apvērsums un Kārļa Ulmaņa režīms
Un ja šis cilvēks ir ieinteresēts politikā un
kādas konkrētas partijas dalībnieks, tad, visticamāk, viņa viedoklis atšķirsies no tāda
cilvēka viedokļa kurš politikā nav tik ļoti ieinteresēts vai nav ar politisko dzīvi tieši
saistīts. Cilvēka viedoklis ir subjektīvs, atkarīgs arī no viņa interesēm un uzskatiem
dažādās dzīves jomās.
Es nevaru teikt, ka viennozīmīgi atbalstu vai noliedzu Ulmaņa politisko darbību, jo uz šo jautājumu, manuprāt, nav iespējams dot viennozīmīgu atbildi – pareizi vai nepareizi. Nosodu veidu kā Ulmanis 1934.gada 15.maijā pārņēma varu,
tādēļ, ka ar šo darbību Ulmanis pārkāpa Satversmi un iznīcināja demokrātiskās
iekārtas aizsākumus Latvijā. Tomēr jāatzīst, ka viņa vadībā valsts bija sakārtotāka, jo svarīgus lēmumus ir vieglāk pieņemt vienam ar padotajiem nekā 100 deputātiem, kā arī apsveicama ir Ulmaņa pievēršanās lauksaimniecības attīstībai, ekonomiskās sistēmas piemērošana Latvijas apstākļiem. 1940.gadā, manuprāt, Ulmanis rīkojās pareizi padodoties PSRS prasībām, jo Latvijas spēkos nebija līdzekļu, lai uzsāktu organizētu bruņotu pretošanos, kā arī Rietumvalstis bija vairāk aizņemtas II Pasaules karā, un tās mazāk interesēja notiekošais Baltijas valstīs, tā kā palīdzību no rietumiem Latvija nebūtu sagaidījusi.…
1934.gada 15.maija apvērsums un K. Ulmaņa režīms (1934 – 1940 ) „ Kārļa Ulmaņa vieta Latvijas vēsturē nav nedz apstrīdama, nedz noliedzama, viņš bija neatkarīgās Latvijas izcilākais veidotājs, viņš bija viens no redzamākajiem un populārākajiem Latvijas politiķiem vēstures posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu. „ Ulmaņa laiki ” – vēl tagad saka vecie cilvēki, kuru jaunība aizritējusi tajos gados, šie gadi, šie „ Ulmaņa laiki ” viņu apziņā ir sinonīms apzīmējumam „ labie gadi ”. (..) K. Ulmanis bija viena no spilgtākajām personībām Latvijas vēsturē. Ulmaņa režīmu dažādos vēstures avotos arī vērtē atšķirīgi. Viļņa Purēna Latvijas vēsturē vairāk jaušama negatīva nostāja pret Ulmaņa vadonisma politiku un demokrātisko tradīciju iznīcināšanu. „ Viņš pieradināja latviešus pie vadoņa tēla, radīja nicinājumu pret partijām un parlamentāro demokrātiju. Līdz ar to cilvēki pierada pārmaiņas savā dzīvē gaidīt no liela vadoņa, nevis rūpēties par sevi paši. ”8 Bet pozitīvi tiek vērtēta nacionālās pašapziņas celšana un saimnieciskais uzplaukums, tādējādi tiek atspoguļots gan pozitīvais, gan negatīvais aspekts.