| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Sugas apraksts | 4 | |
| Makroskopisā uzbūve | 5 | |
| Īpašības | 6 | |
| Mikroskopisā uzbūve | 7 | |
| Pielietojums | 9 | |
| Slimības un kaitēkļi | 12 | |
| Secinajumi | 14 | |
| Izmantotie avoti | 15 | |
| Pielikums | 18 |
Secinājumi
Izpētot informāciju par Eiropas dižskābardi (Fagus Sylvatica), jānonāk pie secinājuma, ka tas ir viens no vislabākās un plašāk izmantojamās koksnes īpašniekiem. Turklāt šim kokam lietderīga ir ne tikai koksne, bet arī augļi (rieksti) un lapas. Diemžēl Latvijā savvaļas florā dižskābardis nav sastopams. Tos audzē tikai kā dekoratīvos kokus parkos un apstādījumos valsts rietumos.
Tā izskats mainās atkarībā no biotopa - meža apstākļos ir garš, tievs, gaiši pelēks stumbrs ar šauru vainagu, saulainā vietā stumbrs ir īss ar lielu un plaši izplatītu kroni.
Dižskābarža koksne ir balta ar iedzelteni sārtu nokrāsu.
Tā ir blīva, sīki šķiedraina, smaga, ar skaistu rakstu, nesametas un neplaisā. Viegli apstrādājama, liecama. Labi saglabājas H2O, gaisā – sausos apstākļos. Viegli uzsūc krāsvielas (izņemot koka serdi), lakas un līmes krāsa: no rožaini dzeltenas līdz sarkanīgi brūnai.
Tas ir īpaši labi piemērots nelieliem galdniecības darbiem, īpaši mēbelēm. Tā cietība padara to ideāli piemērotu koka āmuru un darbagaldu izgatavošanai. No Eiropas dižskābarža koksnes var pagatavot gandrīz jebko, kam nav vajadzīgs smags, strukturāls atbalsts, ja vien tas nav atstāts ārā, mitrumā. Galvenais kokmateriāls mucu dēlīšiem (pie mums – sviesta mucu), liektām mēbelēm, mašīnbūvniecībā.
Skābarža raksturīgākās kaites – trupe, koka vēzis, pangodiņi un skābaržu lapu smecernieks. Tās bojā koka koksni un lapas.
…
Pilnais nosaukums – Eiropas dižskābardis jeb Parastais dižskābardis (1. att). Dižskābardi praksē sauc arī par sarkano skābardi jeb buku. Dižskābardis aug Āzijā (Rietumu Ukrainā, Kaukāzā, Krimā), Eiropā – plaši izplatīts koks mērenā klimata joslā (2. att); noteicošā suga (kopā ar skābardi - Carpinus betulus) zemieņu lapkoku mežos un kalnaino apvidu kalnu piekājēs. Līdz ar klimata pasiltināšanos novērojama dižskābarža lēna izplatīšanās virzienā uz Eiropas ziemeļiem. Latvijā savvaļas florā nav sastopams, tos audzē kā dekoratīvos kokus parkos un apstādījumos valsts rietumu daļā. Ievads 3.lpp Sugas apraksts 4.lpp Makroskopisā uzbūve 5.lpp Īpašības 6.lpp Mikroskopisā uzbūve 7.lpp Pielietojums 9.lpp Slimības un kaitēkļi 12.lpp Secinajumi 14.lpp Izmantotie avoti 15.lpp Pielikums 18.lpp
