Problēmas, ar kurām mīts un filozofija nodarbojas ir jautājums par pasaules pirmsākumu, kā arī dabas parādību, sociālo normu un institūciju skaidrojums, ir abām kopīgs. Atšķiras šo tēmu skaidrojuma veids un paņēmieni (kā par šīm lietām tiek runāts). Pāreju no mīta uz logosu iezīmē atšķirība starp dievu un varoņu izteiksmes veidiem. Tā vietā, lai pasauli skaidrotu ar dievišķo iejaukšanos, arvien biežāk tiek meklēta racionāla pasaules izpratnes forma. Sengrieķu filozofijas nozīmīgākās 3 jomas bija – fizika (dabas teorija), ētika un loģika. Sokrats (ētikas aizsācējs), Aristotelis (loģikas izgudrotājs). Pirmssokrātiķi Taless (visa esošā pirmsākums ir ūdens), Anaksimandrs (neierobežotais, nenoteiktais, mūžīgais), Anaksimens (gaiss). Visiem šīem filozofiem ir kopīga vēlēšanās atrast vienu pasaules pirmsākuma skaidrojumu. Pitagorieši par visa pamatu uzskatīja skaitli. (aritmētika, ģeometrija, astronomija, akustika). Viņi gan teorētiski, gan praktiski nodarbojās ar ētikas un politikas problēmām. Hērakleits – vienpatis pirmssokrātiķu vidū – par izziņas avotu uzskatīja lietu daudzveidības empīrisku novērojumu, kas viņā radīja pārliecību, ka pasaule sastāv no pretstatiem. Visu lietu tēvs ir karš – pretstatu cīņa, kas galu galā noved pie visaptverošas vienotības mūžīgajā pasaules prātā (logosā). Ksenofans (skepticisma dibinātājs izziņas teorijā).…
