Ekonomiskās un sociālās īpatnības mūsu valstī ir mainījušas skolēnu ģimeņu sociāli – demogrāfisko portretu. Šodien pirmklasnieku māmiņas strādā, pagarinātās dienas grupas apmeklē vairāk kā 2/3 sākumskolas skolēnu, viņu ģimenes skolā visbiežāk pārstāv vecmāmiņas, vectētiņi, tuvākie radinieki, draugi u.c. Pēdējos gados skolā krietni ir vērojama ģimeņu sociālā noslāņošanās, ir palielinājies nepilno ģimeņu skaits. Skolas un ģimenes sadarbības iespējas mazina vairumam skolēnu tālā skolas atrašanās no dzīvesvietas, no viņu vecāku darba vietām, daudzu vecāku nenormētais darba laiks, bet dažreiz arī ilgāka, viena no vecākiem, prombūtne darba dēļ. Skolas ``ģimeniskā telpa`` kvalitatīvi ir mainījusies, pie tam ģimeņu vecāko paaudžu izglītības līmenis vēl joprojām ir augsts.
Skolas uzdevums ir pilntiesīgu pedagoģiskā procesa līdzdalībnieku – skolotājs, skolēns, viņu ģimenes – kolektīva veidošana. Pie kam ģimeni, no skolas ``izmantotāja`` statusa, nepieciešams pārvest skolai ``devēja`` statusā, t.i., izrādot pirmkārt, tai morālu atbalstu un palīdzību un, ja tas ir iespējams, arī materiālu palīdzību atbilstošu ģimenes iespējām.
…
