Eiropas civilizācijā ir iesakņojies romantisma un ideālisma tradīcijās balstīts priekšstats par kultūru, kā visa skaistā un labā patvērumu iepretim merkantilajai naudas un biznesa pasaulei. Priekšstats nav gluži nepamatots, taču tas ir daļēji novecojis vairāku iemeslu dēļ, kuru vidū vissvarīgākais — par visstraujāk augošo ekonomikas nozari pasaulē ir kļuvušas tā sauktās radošās industrijas.1
Kas tad ir radošā industrija? Ja runājam par to definīciju tad var formulēt tā: aktivitātes, kas balstās uz individuālo vai kolektīvo radošumu, prasmēm un talantu un kuras, izveidojot un izmantojot intelektuālo īpašumu, spēj celt labklājību un radīt darba vietas. Radošās industrijas rada, attīsta, ražo, izmanto, izrāda, izplata, saglabā produktus, kam piemīt ekonomiska, kultūras un/vai izklaides vērtība. Pie radošas industrijas pieder tādas nozares kā arhitektūra, dizains, kino, izpildītājmāksla, vizuālā māksla, mūzika, izdevējdarbība, televīzija, radio un interaktīvie mēdiji, reklāma, datorspēles un interaktīvās programmatūras, kultūras mantojums, kultūras izglītība, atpūta, izklaide un citas kultūras darbības.…
