Jēdzienu „intelektuālais īpašums” parasti saprot kā nemateriālus labumus, zināšanas, pieredzi un citus līdzīgus objektus ko raksuro nemateriāla daba un fakts, ka tos var izteikt un novērtēt naudā vai citos mantiska rakstura ekvivalentos.1
Intelektuālais īpašums ir arī juridiska kategorija, ko lieto, lai apzīmētu virkni tiesību, kas saistītas ar nemateriāla rakstura objektiem.
Ir izstrādātas vairākas teorijas saistībā ar tiesībām uz intelektuālo īpašumu. 19. gadsimta beigās beļģis Edmons Pikārs ir izstrādājis teorija par intelektuālajām tiesībām, vācietis Jozefs Kolers – teoriju par tiesībām uz nemateriāliem labumiem. 20. gadsimta sākumā francūzis Pols Rubjē iztrādājis teoriju par tiesībām uz klientūru. Kā galvenās autortiesību atšķirības no īpašuma tiesībām visās teorijās tiek uzsvērts tiesību terminētais raksturs, nemantiskās tiesības, objektu pavairošanas neierobežotā iespēja un to lietošanas specifika.2
Pēc Stokholmas 1967. gada 14. jūlija konvencijas izpratnes par intelektuālo īpašumu var uzskatīt tiesības, kas attiecas uz:3
literārajiem, mākslinieciskajiem un zinātniskajiem darbiem
mākslinieku interpretētāju interpretācijām un aktieru izpildītāju izpildījumiem, fonogrammām un radioraidījumiem
izgudrojumiem jebkurā cilvēces darbības jomā
zinātniskajiem atklājumiem.…
