Baroks Latvijas arhitektūrā un glezniecībā17.-18.gadsimtā

2004. gada 12. novembris Baroks ir mākslas stils, kas radās Itālijā pēc renesanses stila. 17. gadsimta otrajā pusē un laikā līdz 18. gadsimta vidum Rietumeiropā baroka laikmeta māksla un arhitektūra sasniedza savu uzplaukumu un izplatījās arī citās Eiropas zemēs. 16.gs Romas arhitekti vēlējās lauzt klasiskās vienkāršības un līdzsvara normas un būvēt interesantākas, dramatiskākas ēkas. Tādēļ viņi savas celtnes papildināja ar kupoliem, skulpturālām grupām, krāšņiem rotājumiem un akmens kalumiem. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte. Baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes (telpas, kas savā starpā savienotas ar durvīm, un atrodas taisnā rindā citas aiz citām) un galerijas. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos. Baroka nosaukums, iespējams, cēlies 18. gs. ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāliešu barocco (samākslots, neparasts), pretstatā vienkāršam, harmoniskam, klasiskam. 1925. g. Pazaureks uzstādīja hipotēzi, ka baroks ir sakropļotas ''parūkas'' nosaukums. Itāliešu arhitekts Vazari (1511 - 1574), kas dzīvoja ap baroka izcelšanās laiku, lieto šī jaunā stila apzīmējumam capriccioso (patvaļīgs), bizzarro (brīnumains, dīvains), stravagante (ārkārtīgs), bet visbiežāk nuovo (jauns), vārdus. Vēlāk nosaukumu pieņēma par noteikta stila apzīmējumu. Renesanses izteiksmes līdzekļi bija sevi jau izsmēluši. Iestājās jauns nemiera, nesaticības, reliģiozu karu un inkvizīciju laikmets. Šausmās, reliģiozās ekstāzes, pārspīlētā jūtelīgumā svārstījās sabiedriskā psihe, un baroka mākslā izpaudās šīs nemierīgās un vajātās cilvēka dvēseles traģisms. Sākās izteiksmes pastiprināšana dažādos virzienos, paturot tās pašas renesanses mākslas klasiskās pamatformas. Pirmais, kas spēra noteicošo soli pāri renesansei, bija viens no tās vislielākajiem priekšstāviem, dēvēts par baroka garīgo tēvu- Mikelandželo. Viņu uzskata par baroka stila nodibinātāju visās nozarēs: arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā. Baroks kā stils sākās arhitektūrā, bet būtiski ietekmēja arī skulptūru, glezniecību un dekoratīvi lietišķo mākslu. Baroks tiecās pēc iracionālā (neatbilstīgā saprāta likumiem), pēc mistiskā, pēc emocionālo izjūtu dramatiska kāpinājuma. Baroks tiecās ietekmēt skatītāja emocionālās jūtas, panākot to ar dramatisku saspringtību, formu ekspresiju, dinamiku.