Cilvēks uztvēra dabas smalkākās parādības, kuras robežojās jau ar garīgajām parādībām.
Pirmcilvēkā dzīvo skaidra apziņa, ka viņš ir viens vesels ar visu radību. Tādējādi arī mītos atklājas, ka cilvēku senčiem ir bijušas cilvēka-dzīvnieka iezīmes. Tas atstāj lielu iespaidu uz tā laika sabiedrību. Tā arī radās ideja par Totēmu, kas ir noteiktas cilts sencis un aizbildnis. Tas arī norāda uz senā cilvēka ticību garīgai vienotībai ar dabu. Šo garīgo vienotību viņš redzēja ne tikai dzīvniekos, bet arī kokos, mākoņu skrējienā.
Tas, ka viņš bija primitīvs sadzīves un fizikālā jomā, tas nenozīmē, ka viņa garīgā pasaule bija primitīva . Mēs viņa domāšanu interpretējam atbilstoši mūsdienu cilvēka domāšanai. Bet tai pašā sakarā seno cilvēku dzīve bija cieši saistīta ar maģiju. Pirmatnējam cilvēkam nebija robežu starp dabisko un pārdabisko-visa pasaule bija viens vesels. Vēlajā paleolītā sāk veidoties ticība aizkapa dzīvē. Veidojas apbedīšanas, senču kults. Rodas priesteri un svētnīcu kalpotāji.
…
