Sākotnēji tās piederējušas tikai lībiešu zemniekiem, bet kā liecina ieraksti liellopu ciltsgrāmatā, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tās bijušas sastopamas arī Valmieras un Cēsu novados. Šīs, tikai Latvijai raksturīgās govis, ir noturīgas gan pret aukstumu, gan lietu, gan vēju.
1972. gadā lībiešu izcelsmes dramaturgs Gunārs Priede uzrakstīja lugu «Zilā», un pirmo reizi padomju literatūrā tika pieminēta Latvijas zilā govs. Zilā govs šajā lugā bija kā cerību simbols, kā latviskuma saglabāšanas ideja, kā zemnieka garīgās dzīves sastāvdaļa, līdzvērtīga dainām, kā īstena saikne ar senču mūžsenajām tradīcijām. Tautas garīgās un fiziskās atdzimšanas spēku var rast tikai tās senajā mantojumā un, tikai balstoties uz to, var meklēt jaunus ceļus.
…
