Filozofiskais pamats jūras tiesību vēsturiskajai attīstībai ir kompromisa meklēšana starp divām starptautisko jūras tiesību doktrīnām, kas pazīstamas pēc to latīniskajiem nosaukumiem - mare clausum un mare liberum. Mare clausum doktrīna atspoguļo to valstu intereses, kas vēlas pakļaut savai jurisdikcijai pēc iespējas lielāku jūras daļu. Savukārt doktrīna mare liberum aizstāv tās valstis, kuras uzskata par nepieciešamu saglabāt kuģošanas brīvību pasaules jūrās pēc iespējas plašākā apjomā.
17. gadsimts tiek uzskatīts par sākumu šo doktrīnu noformēšanai un savstarpējās attīstības uzsākšanai. Šajā laikā jūras tiesības attīstījās galvenokārt pamatojoties uz konkrētiem strīdiem, kurus aprakstīja juridiska rakstura traktātos. Tā holandiešu jurists Hugo Grocijs, kas bieži tiek dēvēts par moderno starptautisko tiesību tēvu, savu slaveno traktātu "Mare Liberum" sarakstīja, lai aizstavētu holandiešu kompānijas Dutch East India Company tiesības tirgoties Tālajos Austrumos par spīti monopola tirdzniecības pretenzijām, ko tolaik izvirzīja Portugāle. Minētais traktāts pirmo reizi formulēja ideju par tiesībām uz kuģošanas brīvību tajās pasaules jūras daļās, kas nav tieši saistītas ar piekrastes valsti.
…
