Šobrīd pastāv daudz un dažādas teorijas par cilvēka mācīšanās stiliem. Viena no pazīstamākajām teorijām ar kuras palīdzību var noteikt savu mācīšanās stilu ir amerikāņu zinātnieka D.A. Kolba izstrādātā metodika. Tā pamatojas uz to, ka tad, kad indivīds saņem informāciju, viņš dažus informācijas veidus apgūst labāk nekā citus. Mācīšanas stilu un tā veidošanos ietekmē personība, vide un iedzimtība. D.A. Kolbs piedāvā šādas mācīšanās stilu kategorijas:
Izplatošais stils (refleksīvā novērošana). Spēcīgākā puse ir pieredze un novērošana, interesējas par citiem cilvēkiem, ir jūtīgi un apveltīti ar iztēli. Patīk eksperimentēt, vērtēt pēc ārējiem kritērijiem, nepieciešams ilgs laiks pārdomām. Patīk situācijas, kurās nepieciešama radoša pieeja un jaunas idejas. Viņi interesējas par kultūras dzīvi, savu profesionālo darbību labprāt saista ar mākslu vai humanitārajām zinātnēm. Nepatīk diskusijas, lomu spēles, citu dalībnieku vērtējums, reglamentētas nodarbības. Nav praktiķi.
Pielāgojošais stils (aktīvā eksperimentēšana). Spēcīgākā puse ir pieredze un eksperimenti, prot tos lietot jaunas pieredzes iegūšanai, taču ātri zaudē interesi par to, ko jau izdarījuši. Problēmu risināšanai izmanto kļūdu un meklējumu metodi, mīl riskēt, ir labi organizatori. Patīk diskusijas mazās grupās, projekti, citu dalībnieku atsaucība, uzdevumi, kas veicami pēc nodarbībām, risināt praktiskas problēmas, prasmes vingrinājumu.…
