-
Ķencis
Ķencis romāna beigās jau otro reizi kļuva par atraitni, un, lai arī labu vēlēdams un gribēdams tikt pie vieglām dienām, viņš saimnieka vārdu atdeva meitas iegātnim, viņš pats pēcāk tika pazemots, kļūdams zemāks pat par kalpu. Ķencim palika viņa draugs Pāvuls, kuram izkratīt sirdi un izsūdzēties par dzīvē pieredzētajām netaisnībām.
Pats Ķencis, manuprāt, ir viens no spilgtākajiem grāmatas tēliem un diezgan kolorīts tipāžs, jo, lai arī regulāri iekļuva dažādās neveiksmēs, viņš citiem ļauna nevēlēja un ar apkārtējiem satika labi. Acīmredzami, viņam materiālās vērtības visu dzīves laiku bija svarīgākās, līdzīgi, kā vēlme būt citu cienītam un ievērotam, taču tas viennozīmīgi bija laiks, kad bez Ķenča viltības iztikt bija grūti- korupcija un ‘blats’ (arī) tolaik bija norma, un par savu vietu bija jācīnās.
Arī mūsdienās Ķencim raksturīgās- cilvēciskās, taču negatīvās, īpašības ir bieži novērojamas- kā mantkārīgums, tā arī ākstīgums, ārišķīgums un paštaisnums. Tautā ir populāra arī Ķenča visbiežāk izteiktā frāze- „kā sacīt jāsaka”, kuru viņš lietoja, lai paspilgtinātu savu sakāmo.
…
Romāna lasītājs ar Ķenci pirmo reizi iepazīstas, kad pēc tirgošanās atgriezušies, čangalieši un slātavieši izlemj krogā vārīt kopzupu. Šajā nodaļā atklājas ne tikai galvenais romāna notikums- mērnieku laiki, bet arī spilgtākie šā balagāna darboņi. Ķenča draugs Pāvuls ierosina, lai jēru priekš zupas nokauj Ķencis, sakot: „Lūk, mans pušelneks Ķencis lai kauj, tam viss pārlieku viegli mirst.” (47.lpp). Nav skaidrs, vai ar „tam viss pārlieku viegli mirst”, Pāvuls ir domājis arī to, ka Ķencis ļoti bieži, lai arī vislabāko nodomu vadīts, bieži nokļūst dažādās ķibelēs, bet, ja tā, tad Pāvuls nemelo.