Nonāvēšana – prettiesiska tīša vai neuzmanīga citas personas dzīvības atņemšana.
Tīšu nonāvēšanu (slepkavību) iedala:
1.slepkavība bez pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem (KL 116.pants)
2.slepkavība pastiprinošos apstākļos (KL 117.pants)
3.slepkavība sevišķi pastiprinošos apstākļos (KL 118.pants)
4.slepkavība mīkstinošos apstākļos (KL 119.-122.pants)
Nonāvēšana aiz neuzmanības – KL 123.pants.
Nonāvēšana ir vainīgā prettiesiska iedarbība uz dzīvu cilvēku un uzskatāma par pabeigtu ar cietušā nāves iestāšanās brīdi (materiāls n.n. sastāvs).
Slepkavību var izdarīt gan ar tiešu, gan ar netiešu nodomu.
Slepkavības mēģinājums – cietušā nāve neiestājas no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ (to var izdarīt tikai ar tiešu nodomu) – vainīgais paredzējis cietušā nāves iestāšanos un vēlējies to, bet vēlamais rezultāts nav iestājies no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.
Ja vainīgais tikai apzināti pieļāvis nāves iestāšanās iespēju vai bijis vienaldzīgs pret cietušā nāves iestāšanos, tad viņam jāatbild nevis par slepkavības mēģinājumu, bet par sekām, kādas faktiski ir iestājušās, ja tās satur n.n. sastāvu.
ja vainīgais vēršas jau pret mirušu personu nolūkā viņu tīši nonāvēt, tad nodarījumu kvalificē kā slepkavības mēģinājums (pants par mēģ.+pants par slepkavību)…
