“Kālab tu atkal aizdedzini? Tāda ir pavēle – atbildēja laternu iededzinātājs. Es nesaprotu – teica mazais princis. Tur nav nekā ko nesaprast – sacīja laternu iededzinātājs. Pavēle paliek pavēle.”
“Akla” pavēļu klausīšana, vai tā ir nezināšanas parādīšana, bailes, vai pārāk liela uzticēšanās. Bieži sastopamies ar to saukto “aklo” pavēļu izpildīšanu, ko mēs izpildām neskatoties uz to vai pēc mūsu domām tā ir pareiza vai nepareiza, vienkārši tā teica, tā saku un daru es. Manuprāt, pastāv divu veidu pavēļu izpildīšanas tipi. Viens ir jau pieminētais, otrs ir pavēles uzklausīšana, pārdomāšana, tad apspriešana un tikai tad tā tiek izpildīta. Protams ir vietas, situācijas un iestādes, kur pavēļu tieša izpildīšana ir vairāk nekā nepieciešama. Bet runājot par uzņēmumiem un priekšnieka dotajām pavēlēm, kas it kā vērstas uzņēmuma veiksmīgai attīstībai, tad “aklā” pavēļu izpildīšana, manuprāt, ir darba produktivitātes dalīšana uz pusēm. Vairāk ar šādu pavēļu izpildīšanas formu var saskarties komandekonomikas apstākļos, kas pateikts – tas jāizdara, un ne vairāk, un ne mazāk. Tirgus ekonomikā, kur ir sastopama liela konkurence, katra pavēle ir nozīmīga un izšķiroša, tāpēc “akla” pavēļu izpildīšana, būtu pat nosodāma, jo vienmēr, tak, divas galvas ir gudrākas par vienu.
…
