Varu secināt vien to, ka Lietuvas dižkunigaitija bija Senās Krievijas sāncense, jo tā bija saliedēta valsts, ar valdniekiem, kuri centās gudri un diplomātiski (ne vienmēr karojot) paplašināt teritorijas, taču Senā Krievija nebija saliedēta, tai nebija vienota valsts pārvaldes centra, tā sastāvēja no vairāk sadrumstalotām kņazistēm, kuras savā starpā pārvaldīja kņazi, kuri paši savā starpā cīnījās par autoritāti, paralēli cenšoties paplašināt teritorijas, taču šī teritoriju paplašināšana vienmēr bija ļoti dārga (gan finansiāli, gan cilvēku dzīvību ziņā), jo Senā Krievija netaisījās ne ar vienu „krāmēties” , vārds diplomātija nebija šīs valsts leksikā. Varu vien teikt, ka stipra iekšējā politika veido stipru valsti, taču vāja politika- vāju valsti. Tā kā Lietuvas dižkunigaitijas iekšējā politika bija stipra- tā bija bieds Senajai Krievzemei. To varam novērot arī mūsdienās, piemēram, ASV ir sadalīta štatos, un kaut arī štati pakļaujas centrālajai varai (prezidentam), katrā štatā ir arvien lielāka vienaldzība pret valstī notiekošajiem procesiem, jo štatā dzīvojošais dzīvo gluži kā mucā, neko nezinot un, neko nemaz negribot zināt. Savukārt Krievijai mūsdienās ir stipra iekšējā politika- prezidenta vārds ir likums un visa lielā Krievija pakļaujas tieši prezidenta varai, tāpēc mūsdienās Krievija ir liels bieds. …
