Daudzas krīzes, kuras piemeklē organizācijas, notiek tikai tādēļ, ka organizācija nav spējusi laicīgi pamanīt signālus, kas liecina par tuvojošos krīzi, līdz ar to nav spējusi darīt visu iespējamo, lai šo krīzi novērstu. Kā viens no svarīgākajiem šiem signāliem tiek uztvertas tieši domstarpības, kas rodas starp organizāciju un tās auditoriju vai arī ieinteresētajām pusēm.
Kā ir teicis Ričards A.Armstrongs, tad strīdjautājumu menedžments ir „process ar kura palīdzību uzņēmums var identificēt un novērtēt tos valdības un sociālos jautājumus, kuri tai var dot svarīgu triecienu. Šis jautājums var būt prioritārs, kas gaida no uzņēmuma atbildes1.” Tātad ir svarīgi saprast, ka, jo ātrāk uzņēmums uztvers briesmu signālus, jo ātrāk var tikt izlemts kāds būs efektīvākais atrisinājuma vai novēršanas veids.
Tā kā strīdus jautājumu vadība koncentrējas uz jautājumu progresiju laika gaitā, tad būtu nepieciešams aplūkot dzīves cikla koncepciju, kas ir šīs vadības pamatā. Kā to parāda H. Hedersone, tad šī dzīves cikla koncepcija izskaidro to kā cilvēkos uzkrājas sociālā enerģija, kas balstās uz šādiem komunikācijas posmiem:
1)Ārienes klusums;
2)Viedokļa līdera attieksme;
3)Publikas saprašana;
4)Publikas attieksme;
5)Publikas rosināšana un organizēšana;
6)Publikas aktivitātes un spiediena izdarīšana uz likumdevējiem;
7)Likumu pieņemšana vai maiņa.…
