Vēlēšanu sistēma - (plašā nozīmē) sabiedriskās attiecības un institūcijas, kas saistītas ar publiskās varas institūciju vēlēšanām, izveido un nosaka vēlēšanu kārtību; - (šaurākā nozīmē) deputātu mandātu sadalīšanas paņēmieni starp izvirzītajiem kandidātiem atkarībā no vēlētāju vai citu pilnvarotu personu balsošanas rezultātiem. Vēlēšanas ir mehānisms, ar kura palīdzību tauta daļu no savas suverenitātes nodod īpašiem varas nesējiem – institūcijām, un līdz ar to šīs institūcijas tiek pilnvarotas (leģitimētas) runāt tautas vārdā.
Proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vēsturiski jaunākā nekā mažoritāra (kas bija spēkā lielākaja daļā pasaules valstu līdz 19.gs.beigām). Mažoritāras vēlēšanu sistēmas pamatā ir vairākuma princips – ievēlēti ir tie kandidāti, kuri ieguvuši likumā iepriekš noteiktu balsu vairākumu. Savukārt proporcionālās vēlēšanu sistēmas pamatā ir likta ideja par politisko spēku proporcionālās pārstāvniecības nepieciešamību. Saskaņā ar šo, proporcionālā vēlēšanu sistēmā katra politiskā partija (vēlētāju saraksts) iegūst tādu deputātu mandātu skaitu, kurš ir proporcionāls par šo partiju (sarakstu) nobalsojušo velētāju skaitam. Proporcionālā vēlēšanu sistēma garantē arī nelielam politiskam spēkam iespēju gūt pārstāvniecību parlamentā. Tomēr atsevišķos gadījumos tas var radīt grūtības valdības izveidošanā un darbībā, jo sadrupstalots parlaments nav tik lemtspējīgs. Proporcionālā vēlēšanu sistēmā var tikt izmantota daudzmandātu vēlēšanu apgabalos. Vislabākie rezultāti ir tad, ja visa valsts teritorija ir viens vēlēšanu iecirknis no kuras ievēlē visus parlamente deputātus.
Galvenās proporcionālās vēlēšanu sistēmas iezīmes:
1.Vēlētāju balsis dala proporcionāli ievēlamo deputātu skaitam.
2.Aiz lietderības apsvērumiem (lai parlamenta sastāvs nebūtu pārāk sadrumstalots un varētu nodrošināt maksimāli stabilas valdības izveidošanu) var noteikt procentuālu barjeru,kuru nepārsniegušie kandidātu saraksti netiek pielaisti mandātu sadalē. Tikai tās partijas, kuras saņem 5% vai vairāk no visām nodotām un derīgām balsīm, var ieņemt vietu Saeimā.
3.Kandidātu sarakstus var iesniegt tikai politiskās partijas (Latvijā) un politiskās apvienības.
4.Atsevišķās valstīs, t.sk. Latvijā, proporcionālā vēlēšanu sistēma pieļauj grozāmus kandidātu sarakstus, t.i. vēlētājs, nododot savu balsi par noteiktu kandidātu sarakstu, ir tiesīgs izteikt savu atbalstu (pieliekot krustiņu) vai noraidījumu (izsvītrojot) atsevišķiem šī saraksta kandidātiem.…
Ar izmaiņam līdz 10.01.2011. Konstitucionālās tiesības 1. Proporcionālā vēlēšanu sistēma un tās iezīmes. Vēlēšanu tiesību konstitucionālie principi Satversmē un to saturs. 2. Pilsonības jēdziens un tā saturs. Naturalizācijas kārtība Latvijā. 3. Satversmes tiesas kompetence. Subjekti, kas tiesīgi vērsties Satversmes tiesā. 4. Saeimas funkcijas. Saeimas sesiju un sēžu sasaukšana. 5. Likumprojektu iesniegšana un izskatīšanas kārtība Saeimā. Īpatnības izskatot likumprojektus steidzamības kārtībā . 6. Cilvēka personiskās un politiskās tiesības Satversmē. Vienlīdzīgums un diskriminācijas aizlieguma principa saturs. 7. Valsts prezidenta funkcijas. Valsts prezidenta loma likumdošanas procesā. 8. Ministru kabineta izveidošanas kārtība . Ministru kabineta sastāvs un funkcijas. 9. Satversmes ( konstitūcijas ) jēdziens. Konstitūcijas funkcijas un klasifikācija. Konstitucionāli tiesiskās attiecības. 10. Cilvēktiesību ierobežošanas iespējamība un pamatojums Satversmē. Satversmes tiesas prakse. Administratīvās tiesības 1. Valsts pārvaldes padotība, tās formas, tiešās pārvaldes un pastarpinātās pārvaldes institucionālā sistēma. 2. Valsts pārvaldes iekšējie normatīvie akti, to piemērošana, izdodot pārvaldes lēmumus un administratīvos aktus. 3. Publisko tiesību līgumi to veidi un tiesiskais regulējums. 4. Valsts civildienests: normatīvais pamats un no tā izrietošie galvenie principi. 5. Pašvaldību autonomās funkcijas, to noteikšana, izpildes finansēšana un deleģēšana. 6. Pašvaldības saistošie noteikumi, to izdošana, spēkā stāšanās un apturēšana. 7. Informācijas atklātība un datu aizsardzība valsts pārvaldē: normatīvais pamats un no tā izrietošie galvenie principi. 8. Administratīvā akta un faktiskās rīcības galvenās pazīmes un to nošķiršana no citām valsts pārvaldes darbības formām. 9. Būtiskākie administratīvā procesa principi un tiem izrietošās dalībnieku tiesības un pienākumi iestādē. 10. Atlīdzinājums par zaudējumu vai kaitējumu, kas nodarīts ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību.
