Iepazīstoties ar Leimanes romānu “Vilkaču mantiniece”, atmiņā kā divi spilgtākie tēli iespiedās galvenie varoņi – Alīne un Andrejs. Iespējams, tas bija tāpēc, ka viņi bija visu notikumu centrās, taču visticamāk – savu raksturu dēļ.
Andrejs bija Dievlodziņu dēls. Naids stapr kaimiņmājām – “Dievlodziņiem” un “Vilkačiem” - pastšvēla tik ilgi, cik cieminieki spēja atminēties, tāpēc arī Andrejs tikai audzsināts nīst cilvēkus, kuri dzīvoja “Vilkačos”. Puisis bija ļoti izskatīgs – spēcīgs un stalts -, kā arī ārkārtīgi čakls, taču aiz ārējās, cietās čaulas slēpāsjūtīga dvēsele, kuru liktenis nežēlodams šaustīja. Skarbās likteņa spēles sākās laikā, kad “Vilkačos” ieradās jauna un skaista saimniece Alīne, kas jauneklim uzreiz iepatikās. Tiesa gan, savu sirdsbals, kas to teica, viņš ātri un veiksmīgi apklusināja. Vismaz sākumā...
Ar katru dienu kaut kas Andrejā aizvien vairāk salūza. Te viņš redzēja, kā Alīne staigā pa pagalmu, te dzirdēja meiteni dziedam, tomēr pr'ts cēla jūtām augstu jo augstu žogu – senajiem latvjiem svarīgākais bija ģimene, kuru arī Andrejs turēja godā. Tieši savas sirds un prāta dēļ sākās jaunekļa iekšējās cīņas.…
