Šī raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts vācijas studentu ierosinātajā seminārā ebreju pēdas Rīgā. To nebija viegli sagatavot, jo līdz šim Latvijas vēstures zinātne par latviešu un ebreju savstarpējām attiecībām gaužām maz interesējusies. Bet vajadzēja, jo šajā jomā bijušas probēlmas, kuras atstājušas visai dziļas pēdas mūsu pagājībā. Tas skar ne tikai starpetnisko dzīvi, bet arī tasutsaimniecības, politisko cīņu un kultūras attīstības norises. It sevišķi kopš pagājušā gadsimta vidus, kad latviešu nācija, apzinoties savu esamību un sūtību, sāka izvērtēt arī attieksmi pret citu tautu kopībām. Ebreju skaits Latvijā tolaik strauji palielinājās un gadsimta beigās viņu te ir jau vāirāk nekā 142 000 jeb 7.4% no visiem iedzīvotājiem. Sākotnēji ebreji strikti norobežojās no citiem etnosiem, ierāvās savā reliģiozajā dzīvē. Viņu loma kļūsrt ļoti nozīmīga kapitālisma, jeb naudas saimniecības uzvaras gājiena laikā, kad sarūk šī izolēšanās siena. Ebreju amatnieks, tirgotājs, rūpnieks, vēlāk arī strādnieks un kalpotājs, radošo profesiju pārstāvis stājas blakus latvietim, vācietim, krievam kopējā sabiedrības virzības straumē gan kā darbabiedrs vai kompanijons, gan kā konkurents, turklāt bieži visai bagāts un izveicīgs, ar kuru grūti sacensties. No vecās atšķirības nāk līdzi aizspriedumi pret viņu, kuri uzliesmo no jauna, ja rodas pretrunas un konflikti.…
