Populāri ir varoņeposi, kas ir līdzīgi antīkās literatūras paraugiem, tikai bez mītiskā aspekta. Viduslaiku varoņeposs stāsta par bruņinieku, kas paveic varoņdarbus un iekaro tautas mīlestību un bijību.
Vācu bruņniecības laika lirisko dzejoļu un dziesmu sacerētāji un dziedoņi minnezingeri savos darbos apcerēja varonīgos bruņiniekus vai mīlestības tēmu. Visbiežāk darba sižets vēstīja par cēlu bruņinieku, kas veic varoņdarbus un cenšas iekarot kādas dāmas sirdi. Baznīca noliedza miesiskās baudas un kaisli, tāpēc arī minnezingeru darbos netika iekļauts nekas uzkrītoši erotisks. Mīlestība starp sievieti un vīrieti tiek attēlota kā cēla, aristokrātiska un platoniska. Tā ir tikai jaušama tajā, kā viens otru uzlūko „no attāluma”. Cēlajam bruņiniekam piemīt mīlestība pret Dievu, tas cīnās pret ķeceriem, ir galants, izsmalcināts, devīgs un bruņinieks neuzdrošinās būt kaislīgs savās ārējās izpausmēs pret sievieti, kas vēlreiz apstiprina, ka nodošanās miesiskajām baudām nav pieļaujama un tiek uzskatīta par grēcīgu.
Viduslaiki ir vienīgais laika posms ar nosacīti noteiktu sākumu un beigām (Senie laiki, Viduslaiki un Jaunie laiki) un ir gana daudzpusīgs un bagāts ar dažādiem notikumiem, kas devuši savu ieguldījumu arī mūsdienu pasaules veidošanā. Ir jācenšas saskatīt un saprast daudzās likumsakarības un norises, kas ir raksturīgas viduslaikiem, lai spētu atteikties no stereotipa par viduslaikiem, kā „tumšo pagrimuma laiku”.
…
