17. gadsimts pasaulei atstāja nenovērtējamu dāvanu – Velaskesa, Halsa, Rembranta, Surbarāna, Pusēna, Riberas, Vermēra, van Deika un Rubensa audeklus. Šie darbi palīdz novērtēt tālaika cilvēkus un viņu tērpus, gaumi, modi, kas vienmēr saistīta ar morāli, izceļot vai slēpjot to.
No 17. gadsimta portretiem uz mums raugās vīri krāšņos tērpos. Parādes tērpi ir pārblīvēti ar atšķirības zīmēm. Tālaika cilvēki izceļas ar smagu parūku, pārspīlēti lepnu stāju, valdonīgu skatu. Viņu tērpi ir darināti no dārgiem, rakstainiem audumiem, gandrīz vienmēr ir efektīgi apmesti apmetņi. Portretu varoņi ir rotāti ar gredzeniem, auskariem, kaklarotām.
Pēc Trīsdesmitgadu kara sekoja trīsdesmit iznīcības un ugunsgrēku gadi. Šajā periodā notika tērpu vēstures kuriozs – „Mežģīņu pamieri”. Ienaidnieku armijas mazgāja, lāpīja mežģīņu skrandas, lai, savedusi sevi kārtībā, vīti atkal dotos slepkavot. Karalaukos pēc cīņām uzradās marodieri, lai savāktu visu, kas bija līķim novelkams un noņemams: tērpu, zābakus, parūkas, rotas. Pēc tam visu to pārdeva Eiropas plašajos tirgos.
Galma muižniecības tērpu modē ienāca bērnišķība, piemērām, īss ņieburs - vestīte vīriešiem, pogājama tikai augšdaļā. Iezīmējās jaunas formas apkaklītes un bikses „odešoses”. Tās sniedzās līdz ceļiem un zem tiem tika sasietas ar lentēm.…
