Citējot slavenā Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi) 1607. gadā rakstīto: „Par
vārtiem, kas ved uz romantismu varētu rakstīt „Lai emocijas ir mūzikas saimnieks, nevis kalps”” (Apel 1960).
Nils Grīnfelds skaidro: romantiskās mūzikas stilistiskā pastiprinājās harmoniju
funkcionālā dinamika un krāsainība. Harmoniju piesātināšana ar hromatiku un disonansēm saasināja to nenoturību, izraisot kustības un attīstības impulsus, kas raksturīgi romantiķu ilgu, jūtu bezgalīgās plūsmas idejai. Romantiskajā metodikā izpaužas tendence detalizēt
intonācijas, veidot individuāli izteiksmīgu netikvien, sākotnējo tēmu, bet arī visa skaņdarba melodisko zīmējumu. Pilnīgi jaunas iespējas romantiķi atklāja orķestra kolorīta izmantošanā, piešķirot tembrālajiem faktoriem īpašu lomu simfoniskajā dramaturģijā (Grīnfelds 1984).
Modē nāca pulcēšanās mājas salonos. Te sarunas par politiku un mākslu varēja
notikt brīvāk. Salonu vajadzībām komponisti sacerēja skaņdarbus, kurus varēja atskaņot ar vienu vai dažiem instrumentiem. Tie izteica intīmākas jūtas, kuras nebija pieņemts izrādīt publiski (Bugavičute 2012).
Pastāv pieņēmums, ka par galveno romantisma mūzikas problēmu tiek izvirzīta
personības problēma, turklāt ar jaunu izpausmi – tās konflikts ar apkārtējo pasauli. Romantisma varonis vienmēr ir vientuļš. Vientulības tēma ir gandrīz pati populārākā visā romantisma mākslā. Ļoti bieži ar to ir saistītas domas par radošu personību: apdāvināts cilvēks – vientuļš cilvēks (Kārkliņš 1990).
Romantisma laikmetam žanri un formas – programmatiskā mūzika, himna, prelūdija,
fūga, simfonija, koncerts, sonātes forma, dziesmu cikli, ansambļu mūzika, variācijas,
simfoniskā poēma, oratorija, dziesma, romantiskā sonāte, mise, etīde, opera, verisms u. c. (Bārbera 2000).…
