Dvēsele filozofijas vēsturē tiek skaidrota kā iekšēji aktīvs, jutekliski netverams spēks, garīga substance. Cits jēdzien, kas pārstāv aptuveni to pašu problēmu loku ko dvēsele, ir jēdziens „psihe”, kas radies no sengrieķu vārda psychē. Nereti psihes un dvēseles jēdzieniem tiek piesaistīts arī gara jēdziens.
Iesākumā šķiet galvenokārt vajadzētu pievērst uzmanību jautājumam par to kā psihes – ķermeņa problēma ir veidojusies un tikusi apskatīta filozofijas vēstures posmā.
Pieņemu, ka cilvēka kā sākotnes kritērijs ir ķermenis. Tas ir cilvēcības vizuālais veidols un sākums mūsu pasaules uztveres, atpazīšanas un sapratnes procesam, bez kura mūsu būtība iespējams pastāvētu vien līdz galam nezināmos un nesaprotamos cita līmeņa dzīvības esamības laukos. Caur ķermeņa sensorajām maņām mēs iepazīstam pasauli. Kā teicis M. Merlo Pontī: „Ķermenis ir redzes punkts, no kura skatās uz pasauli”. Pieļauju, ka redze varētu būt viens no svarīgākajiem ķermeņa uztveres orgāniem, jo tā ļauj saskatīt un nošķirt no sevis citus, kā arī lasīt un rakstīt, tādejādi, iespējams, esot viens no spēcīgākajiem apziņas formētājiem.…
