Katram laikmetam raksturīga noteikta filozofiskā domāšanas kultūra ar savu pasaules redzējumu, estētisko uztveri, vērtību sistēmu, mērķiem un ilūzijām. Taču nevar saprast Imanuela Kanta filozofisko uzskatu būtību, to ietekmi uz mūsdienām, ja viņā saskata tikai vēsturiski ierobežotu 18. gs. vācu filozofu, ideālistu un agnostiķi. Katra nozīmīga filozofijas sistēma slēpj sevī ne tikai zinātnes elementus, bet arī, ar savām problēmām, savdabīgo garīgā sprieguma formu, izteic noteiktu ētisko un estētisko ideālu. I. Kants nebūtu filozofijas klasiķis, ja viņš izteiktu tikai un vienīgi sava laika pretrunas, problēmas un garīgo pieredzi. Kanta darbus izskata un apgūst no jauna ikviens kultūras laikmets, meklējot un ieraugot sev nozīmīgas vispārcilvēciskas vērtības. Vērtību meklējumi pagātnes domātāju darbos nenozīmē, ka mums jāsaprot, jāpieņem un jāatbalsta visas bijušās nostādnes. Tieši tāpēc jau tie ir meklējumi – sev, savam laikmetam, cilvēcei.
Izcilais vācu filozofs I. Kants (1724 – 1804) ir apgaismības ideju aizstāvis un vienlaikus arī to kritiķis. Viņa attieksmi raksturo izteiciens: “Apgaismība nav zināšanas, tā ir princips: “tikai es pats” – domāt patstāvīgi, pieņemt tikai to, kas ir izgājis caur manas pieredzes autonomiju. ” Viņa filozofija bieži tiek dēvēta par “kriticismu”, kam izskaidrojumus var rast jau viņa galveno sacerējumu nosaukumos . Kanta sistēmas pamatu veido trīs sacerējumi, kas apkopoti trīs fundamentālos sējumos. “Tīrā prāta kritika” pēta prāta darbību izziņas sfērā, “Praktiskā prāta kritika”- autonomās brīvās gribas un morāles sfērā un “Spriestspējas kritika” – mākslas sfērā. …
