Ā.Hitlers, uz Staļina fona, novērtēja savas armijas cilvēkresursu kā būtisku panākumu faktoru. Apzinājās, ka tai ir būtiska loma teritoriju iekarošanā un pakļaušanā. Staļinam, pēc visa spriežot, likās, ka šis resursa veids ir neizsmeļams un neaptverams kā Padomju Savienības teritoriālie plašumi. Vācijas vadītājam bija sapratne – lai arī kādi būtu militārie resursi, tie agri vai vēlu ir izsmeļami.
Ieplānoto politiku Latvijā Ā.Hitlers necentās steigā realizēt. Tas draudētu ar pārāk lielu resursu novirzīšanu, kas kara apstākļos nebija nedz racionāli, nedz primāri. Būtiskāk bija izmantot radušos situāciju, manipulēt ar to, ko veiksmīgi arī paveica. Ā.Hitlers, manuprāt, sevi pierādīja kā izcilu stratēģi.
Staļina un Hitlera iekarošanas un pakļaušanas politika 1940. – 1945. gada posmā tomēr atšķīrās. Manuprāt, Ā.Hitlers bija vairāk plānojis un analizējis savu rīcību un tās sekas. Tas radīja nosvērtāka, pārliecinātāka, spēcīgāka taktiķa tēlu, kas tieši izpaudās viņa rīcībā. Staļina rīcība, darbība ir balstīta ne tik daudz uz situācijas dziļu analīzi, izprašanu, kas manuprāt ir niecīga, kā uz tīrās „masas” pārspēku. Tas arī bija viens no galvenajiem Staļina plusiem – relatīvi neierobežoti kara resursi. Hitlers ar saviem kara resursiem rīkojās daudz pārdomātāk, racionālāk.
…
