Katrs organisms ir līdzīgs saviem vecākiem, jo pazīmes iedzimst. Organismi nedaudz atšķiras no saviem vecākiem un citiem sugas īpatņiem, jo pastāv mainība – iedzimtās pazīmes pēcnācējā sakombinējušās citādi kā katram no vecākiem, kā arī vides apstākļi izmaina organismu – dažām pazīmēm ļauj izpausties, citām ne.
Ģenētika – bioloģijas zinātņu nozare, kas pētī iedzimtību un mainību. Tā ir jauna zinātne, kas dibināta tikai 1900 gadā, tomēr ģenētika attīstās valstīs ieņem centrālo vietu bioloģijas zinātņu vidū. Ģenētika ir pamats selekcijai un sēklkopībai.
Latvijā ir plaši attīstīts selekcijas darbs. Galvenie selekcionāru darba virzieni šodien:
Latvijas agroekoloģiskajiem apstākļiem un noteiktiem izmantošanas veidam piemērotu šķirnes modeļu un atlases kritēriju izvērtēšana;
Jaunu šķirņu radīšana;
Jaunu selekcijas, t.sk. biotehnoloģijas metožu pārbaude un ieviešana graudaugu selekcijā;
Sadarbība ar Eiropas un citu valstu zinātniekiem, veikt selekcijas materiāla apmaiņu un izpēti;
Izveidoto šķirņu uzturēšana un izejmateriāla nodrošināšana sākotnējās sēklkopības vajadzībām;
Latvijas graudaugu ģenētisko resursu izvērtēšana, uzturēšana un iekļaušana selekcijas programmās.
Selekcijas darbs galvenokārt balstās uz selekcionāru entuziasmu, jo Valsts atbalsts ar katru gadu samazinās.…
Modifikācijas, to adoptivitāte un noturība. Modifikatīvā jeb fenotipiskā mainība neizsauc izmaiņas genotipā. Tā ir saistīta ar viena un tā paša genotipa reakciju uz ārējās vides izmaiņām. Katra konkrēta auga pazīmes un īpašības, t. i., fenotipa veidošanos, nosaka organisma genotipa mijiedarb;iba ar apkārtējo vidi. Piemēram, kādai kviešu šķirnei būs novērojamas modifikācijas, ja īpatņu barošanās, mitruma apgāde, agrotehniskie pasākumi būs atšķirīgi. Izmainīsies auga garums, vārpiņu skaits vārpā, 1000 graudu masa u. c. rādītāji. Tāpēc ļoti svarīgi zināt šķirnes īpatnības, konkrētu apstākļu genotipa un vides saistību, tādējādi gūstot maksimālo produktivitāti kādai noteiktai šķirnei.
