Laiks no 1941. gada 14. jūnija līdz 1946. gada 4. septembrim bija baigākais manas dzīves posms. Līdzīgs tas bija arī citiem no Latvijas izsūtītajiem, lai gan atšķirības bija. Man tas sākās ar apcietināšanu un aizvešanu lopu vagonā līdz Soļikamskas lēģerim, turpinājās citos lēģeros un cietumos Sibīrijā, beidzās ar mūžīgo nometinājumu Sibīrijā. Ja nu nemelo, tad beidzās ar izbēgšanu no izsūtījuma un slepenu atgriešanos Dzimtenē.
Mums visiem gribējās dzīvot un izdzīvot. Darījām, kā pratām. Nāve ātrāk pienāca tiem, kuri dzīvojuši labos apstākļos, kuri neatmeta pīpēšanu, un, man liekas, arī tiem, kuri vairījās no darba, kaut arī tas bija vissmagākais.
Liekas, ka mūsu nāvi izbijušie kriminālisti un apmātie staļinisti centās padarīt vēl šausmīgāku, izdomājot sātaniskas mokas. Izdevās arī. Briesmīgi, ja tevi nonāvē ienaidnieka lode, bet daudzkārt briesmīgāk, ja tu neapzinies savu vainu un tevi lēnā bada nāvē nomērdē it kā savs cilvēks.
Domas vienmēr bija par ēšanu. Ja esmu izturējis, tad tā ir sagadīšanās un tas, ka ēdu ne tikai iespējamo, bet arī to, kas aiz saprāta robežām. Bez tam jau nāves brīdī parādījās man mana Māmuļa un noteica, kas jādara. Reizēm parādījās vienkārša Meitene, kādu agrāk nebiju sastapis.…
